Raksts ir pārpublicēts no kultūras un patstāvīgas domas interneta žurnāla “Satori”. Raksta pilnu versiju lasi šeit: Dzert ūdeni, nevis plastmasu
Neliels ieskats tajā ko mūsu vēstnese Žanete Eglīte stāstīja Satori redakcijai:
Pirmais mīts – caurules ir pilnas ar netīrumiem, tur aug aļģes un citas preteklības. Taču pazemē, kur lielākoties tiek iegūts Latvijā pieejamais dzeramais ūdens un atrodams vairums cauruļvadu, nav ne gaismas, ne gaisa, ne siltuma – dažādiem mikroorganismiem ir maz iespēju tur izdzīvot vai vairoties. Katrs, kurš ir mēģinājis rūpēties par kādu telpaugu, zina, ka bez saules gaismas un skābekļa nekāda augšana sanākt nevar. Otrais mīts – hlors. Padomju Savienībā tiešām dzeramais ūdens tika intensīvi hlorēts, jo dzeramā ūdens tehnoloģijas bija nepilnīgas, cauruļvadi bieži plīsa, līdz ar to hlors tika izmantots, lai ūdenī nogalinātu mikroorganismus un cīņā ar tiem noārdītos arī pats. Mūsdienās ūdeni aizvien hlorē ASV, Lielbritānijā un citās valstīs, kur dzeramā ūdens ieguvei lielākoties izmanto virszemes tilpnes, bet Latvijā hloru ūdens attīrīšanā lielākoties neizmanto, un pat tajās atsevišķajās situācijās, kad tas tiek darīts, lai iztīrītu iekārtas, hlors tiek izmantots tik minimālā …
Projekts top ar “Latvijas vides aizsardzības fonda” finansiālu atbalstu.
